Pasakas.net

Pasakas

Sarkanmatīte

Teicējs: Dace Bonāte

Autors: Margarita Stāraste

sarkanmatite.JPG
Ilustrators: Ieva Dreika
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

«Sarkanmatīte! Sarkanmatīte!» dudināja lāči, apmīļodami jauno lellīti ar savām mīkstajām ķepām un bāzdami klāt tumšos purniņus. Un lāču brūnās pogu acis draudzīgi spīdēja.

«Sarkanmatīte! Sarkanmatīte!» saukāja apaļi koka vīreļi, šūpodamies uz saviem platajiem dibeniem. Tiem visiem bija spoži nolakots viduklis un maza, laipna galviņa.

«Sarkanmatīte ir piemērots vārds,» kāds rūķis gudri noteica, un mazie koka vīreļi piekrizdami pamāja ar savām apaļajām galviņām.

«Lai dzīvo Sarkanmatīte!» sauca alvas kareivji, pielikuši rokas pie cepurēm. Un mazo lellīti tāds gods ļoti iepriecināja.

Bet pašā augstākajā plauktā sēdēja trīs iedomīgas dīvānlelles. Viņas pacēla savus mazos deguntiņus, savilka nicinoši lūpiņas un uz Sarkanmatīti nemaz nepaskatījās. Viņas - lepnās dīvāna princeses, kurām bija pat īstas skropstas, sacirtoti mati, zīda kleitas un kurpes no mīkstas, gaišas ādas, nemaz nevēlējās ie­pazīties ar tādu - tik vien­kāršu lelli, kura uzšūta no drēbes, un kurai tādi sarkani dzīparu mati...

Bet mazā Sarkan­matīte nemaz neklau­sījās, ko par viņu runāja

lepnas dīvānlelles. Viņa sēdēja plauktā blakus lāčiem, izstiepusi kājeles un skatījās loga rūtīs. Tur auga leduspuķes, kurām lapas vizēja kā plāni sudraba vēdekļi. Aiz loga rūtīm sākās plašā pasaule, un tai vajadzēja būt brīnišķīgai.

Mazā sarkanmatainā lellīte nemaz nevarēja sagaidīt to brīdi, kad viņu ieliks dāvanu maisā un aiznesīs kaut kur tālu pasaulē.

Tikai tad, kad bija pienācis svētku vakars, rūķi sāka piepakot Ziemassvētku vecīša maisu. Viņi salika tur visus brašos alvas kareivjus, koka zirdziņus un rateļus ar nolakotiem ritenīšiem, apaļos vīriņus, lācīšus, lepnās dīvānlelles un arī mazo Sarkanmatīti, kura tik ļoti vēlējās reiz nokļūt tālu pasaulē.

Kad maiss bija pilns, tad Ziemassvētku vecītis cēla to plecos, rūķi plaši atvēra čīkstošās durtiņas un vecītis izgāja ārā - lielajā, piesnigušajā egļu mežā. Mīkstas pārslas krita uz Ziemassvētku vecīša cepures, uz viņa pleciem un uz pelēkā dāvanu maisa. Stirnas iznāca klajumiņā un skatījās valgām, brūnām acīm, zaķi izlīda no migām un sarkankrūtīši, sēdēdami egļu zaros, novēlēja vecītim laimīgu ceļu.

Kad viņš izbrida no meža, tad bija jau krēsla, un šur tur pie apvāršņa koku puduros mirgoja dzelteni uguņi. Tur istabās sēdēja bērni pie eglītes un gaidīja Ziemassvētku vecīti.

Viņš iegāja daudzās mājās un redzēja dažādus bēr­nus: iegāja tādās mājās, kur bija zemi griesti un dobumains klons, pie sienas karājās čaukstoši sīpoli, pelašķi un sakaltušas kumelītes, kuras vēl glabāja sevī vieglu vasaras elpu. Uz mūrīša sēdēja bērni pe­lēkos lindraciņos, atspurušiem bikšeļu galiem, un viņu klēpī raibs runcis mala savu Ziemassvētku malumu.

Vecītis iegāja pilīs, kur bija gludas spoguļu grīdas, un palmas izplēta savas milzīgās zaļās plaukstas. Tur pretim tecēja bērns gaišās drēbēs, trauslām rociņām. Viņš izskatījās maigs kā puķe, kas izaudzēta zem siltumnīcas stikliem.

Vecītis izstaigāja arī pilsētu, bēniņus un pagrabus, klauvēja pie durvīm, kuras atvēra sīkas, drebošas bērnu rociņas.

Jo ilgāk Ziemassvētku vecītis staigāja, jo viņa dāvanu maiss kļuva vieglāks. Beidzot tur bija palikusi tikai mazā sarkanmatainā lellīte un kāds ducis alvas kareivju.

Eglītes jau visur bija nodedzinātas un ciemiņi aizgājuši. Tikai maigā Ziemassvētku smarža vēl klīda pa istabām silta un tīkama. Bērni ieritinājās gultiņās, kopā ar savām Ziemassvētku balvām, un baltas pelītes no tumšajiem kaktiņiem izvilka čīkstošus ratiņus ar sudraba ritenīšiem. Viņas veda to vissaldāko svētku nakts miegu.

Kad Ziemassvētku vecītis ieradās pie Maijas un Anšeļa, tad baltā miega pelīte jau bija viņus apciemojusi. Tie gulēja pietvīkušiem vaidziņiem, pavērtām mutītēm un sapņoja par piparkūku mājiņu, kurai bija šokolādes jumtiņš un cukura rūtis. Ziemassvētku vecītis izņēma no maisa mazo Sarkanmatīti un izkratīja visus atlikušos alvas kareivjus. Tie sastājās uz grīdas ap Anšeļa gultiņu, pārlika šautenes pār pleciem un visi kā viens apsolījās varonīgi sargāt savu jauno saimnieku.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google