Pasakas.net

Pasakas

Sarkanmatīte

Teicējs: Dace Bonāte

Autors: Margarita Stāraste

sarkanmatite.JPG
Ilustrators: Ieva Dreika
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Bet mazo Sarkanmatīti Ziemassvētku vecītis ielika Maijiņas gultiņā. Lellīte drusku saglauda savus sarkanos dzīparu matus un sakārtoja punktaino kleitiņu, kas garajā ceļā bija tā kā drusku saburzījusies. Tad viņa apsēdās uz vatētās segas, mirkšķināja apaļās acis un apskatīja savu jauno saimnieci.

Bet Ziemassvētku vecītis salocīja savu tukšo dāvanu maisu, uzmauca dūraiņus un izgāja klusajās pilsētas ielas.

Kaķi staigāja pa jumtiem, laternas dega un Ziemassvētku vecītim līdzi klīda viņa ēna, teiksmaina un gara, locīdamās pa trotuāriem un māju sienām.

No sākuma Sarkanmatītei klājās labi. Maijiņa sēdināja viņu sev līdzās pie galda, sukāja viņas dzīparu matus un veda pastaigāties. Reiz Maijiņa uzšuva Sarkanmatītei pat mazu priekšautiņu. Tas bija grūts darbs, un Maijiņa šūdama sadūra sev visus pirkstu galus.

Anšelis spēlējās ar saviem alvas kareivjiem. Viņš ar šādu Ziemassvētki vecīša dāvanu bija ļoti apmierināts. Anšelis sastādīja kareivjus garā rindā, tad salika pa trim, tad pa diviem un četriem. Reizēm viņš sarīkoja arī lielas kaujas, apmētādams kareivjus klucīšiem un ripinādams virsū melnu bumbiņu.

Bet tā nu pasaulē mēdz būt, ka katri svētki atnesa jaunus priekus un jaunas dāvanas. Kad pienāca Lieldienas, tad vecās rotaļu lietiņas bija jau saplēstas un pavisam apnikušas. No visiem divpadsmit alvas kareivjiem bija vairs tikai trīs palikuši. Tie gan vairs nebija nekādi karotāji, jo diviem bija nolūzušas šautenes un trešajam nebija vairs ne šautenes, ne galvas. Bet mazās Sarkanmatīte, kāda tā nu bija: viena roka un kāja noprasi, mati izkrituši no biežās sukāšanas. Pie galvas turējās tikai daži dzīparu gali. Pa Lieldienu svētkiem, uz vārda un dzimšanas dienām Maija un Anšelis bija dabūjuši tik daudz jaunu mantu, ka par vecajām tie nemaz vairs nedomāja.

Tad kādu dienu lielā māsa izslaucīja ārā pēdējos alvas kareivjus un Sarkanmatīti uznesa bēniņos kopā ar citām nederīgām lietām. Tur nu mazā lellīte nogulēja ilgi, ilgi. Pa jumta lodziņu varēja redzēt zilas debess gabaliņu. Dažreiz saule ielaida bēniņos savu staru. Un šis siltais stars pastāstīja par tālām gāršām, kur pa zāli bradāja laimīgi bērni, kur uz ziedlapiņām šūpojās tauriņi zelta spārniem un gaisā sanēja neskaitāmu kukaiņu veiklie spārni...

Varbūt arī mazā Sarkanmatīte būtu aizbēgusi kaut kur tālu pasaulē, bet lellītei bija tikai viena kāja, un viņa nespēja nekur tālu aizvilkties. Lellīte varēja tikai skatīties spožajā starā, kā tur apzeltīti un apreibuši lidinājās bēniņu putekļi. Reizēm sirmā žurka ar garu, zilganu asti izlīda no sava midzeņa un izokšķerēja visus bēniņus. Viņa ielīda caurā katliņā, vandījās pa lupatām un izirušām grāmatu lapām, ložņāja starp ieplīsušām pudelēm, iedauzītiem lampu kupoliem un sarūsējušām bundžām, apošņāja caurumainu mazgājamo bļodu. Beigās tā atlīda līdz kaktiņam, kur gulēja Sarkanmatīte un sāka grauzt lellītes vienīgo kāju, bet neatrada tur neko sevišķu. Tad žurka aptupās uz pakaļkājām un ar priekšējām nomazgāja muti. Pēc tam viņa ielīda atpakaļ savā alā. Vēlāk vēl šad un tad sirmā žurka izložņāja visus bēniņus un apskatījās, vai tur nav radies klāt kaut kas jauns.

Tā pagāja vasara. Un reiz bēniņos ielidoja kāda apmaldījusies rudens lapa. Tā bija skaista, dzeltena lapa ar sarkanām dzīslām. Viņa nolaidās uz ieplīsušā lampas kupola un palika tur guļot. Ar laiku lapai sāka krāties virsū putekļi, pārklādami tās dzelteno plaukstu un sarkanās dzīsliņas.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google