Pasakas.net

Pasakas

Saulgrieze

Teicējs: Ieva Āva

Autors: Anna Sakse

saulgrieze sandra.JPG
Ilustrators: Sandra Goldberga
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kad Saules meitas, izpeldējušās jūrā, sakāpa laivā un bija iebraukušas dziļi selgā, jaunākā pēkšņi apķērās, ka atstājusi malā ozola zarā pakārtu savu zelta vainadziņu. Bez vainaga viņa mātei nedrīkstēja rādīties, tāpēc lūdza māsas irties atpakaļ. Bet vecākās māsas teicās tā nogurušas, ka cita nekā nevēloties kā tikai ātrāk tikt gultā, un, ja nu pastarīte bijusi tāda aizmārša, lai peldot viena pati uz malu un paliekot uz zemes līdz rītam, kad viņas atkal atbraukšot paplunčāties.
Pastarīte aizpeldēja malā, bet - ak, šausmas! - vainaga ozola zarā vairs nebija. Zem ozola stāvēja stalts jauneklis melniem matiem un zilām acīm. Viņš pastiepa pretim spēcīgas rokas un apskāva Saules meitiņu, runādams vārdus, kas likās saldi kā zelta bišu medus.
- Paliec pie manis visu mūžu, mēs mīlēsim viens otru un nešķirsimies nekad, - viņš čukstēja tai ausī un skūpstīja viņas lūpas cieši un ilgi, glāstīja viņas augumu un lūdzās, lai Saules meita kļūst līgava viņam - Zemes dēlam.
- Kā lai es palieku Zemes mājokļos? Te naktis ir tumšas un aukstas, bet manai mātei ir zelta pils, kur pie griestiem deg dimanta zvaigžņu lukturi, kur dienas paiet, vērpjot zelta dzijas, bet vakari, - peldoties jūrā. Svētkos mēs dejojam ar Mēness dēliem un vizināmies sudraba kumeļos. Kādu dzīvi tu man vari solīt te, uz Zemes? - jautāja Saules meitiņa.
- Es tev varu solīt rasainus rītus, kur tīksmi veldzēt kājas, putnu dziesmas un koku šalkas. Es tev varu solīt darba pilnas dienas un saldu nogurumu vakaros. Bet naktīs tevi sildīs manas rokas un lūpas, - atbildēja Zemes dēls.
- Rādi man Zemes burvības, un es pēc tam izlemšu, palikt pie tevis vai atgriezties pie mātes, - sacīja Saules meita.
Un Zemes dēls aizveda viņu pie upes, kur ziedēja ievas un pogoja lakstīgalas.
- Vai tu esi kādreiz dzirdējusi tik skaistu dziesmu? - jautāja Zemes dēls.
- Nē, it nekad, - atzinās Saules meita
- Un vai tu esi dzirdējusi, kā čalo upe, traukdamās uz jūru? Vai tu esi jutusi, kā smaržo ievas? Un vai tu zināji, kas ir mīlestība?
- Tu esi mana mīlestība, es palikšu pie tevis, - apsolīja Saules meita, un Zemes dēls ieveda viņu klētiņā, kur viņa ieraudzīja uz naglas pakārtu savu zelta vainadziņu.
Veltīgi Saule otrā rītā aicināja meitu atpakaļ uz mājām, veltīgi stāstīja, cik grūta viņai būs dzīve svešā malā. Meita ietiepīgi teica nē un nē, jo te esot daudz jaukāk nekā mātes valstībā, kur viņai apnicis diendienā kvernēt pie ratiņa un vērpt dzijas. Te ziedot ievas, te šalcot upes un pogojot lakstīgalas. Lai atsūtot viņas pūra daļu, un viņa svinēšot kāzas ar Zemes dēlu.
- Mīlēt Zemes dēlu es negribu un nevaru tev aizliegt, bet mīlestības dēļ nedrīkst noniecināt savu dzimteni. Kā būs, ja tevi pārņems atgriešanas ilgas? - jautāja Saule un aizklāja vaigu ar melnu mākoņa plīvuru par zīmi, ka ar meitu saruna nobeigta.
- Es jau nu atpakaļ nelūgšos, - lepni atkliedza Saules pastarīte.
Pagāja kāzas, kā jau kāzas, un Zemes māte teica, ka nu vedeklai jāsāk darba gaitas. Likšot viņai dārzā bites ganīt, jo cita darba jau tāda baltrocīte nepratīšot.
Nu Saules meita augu dienu stāvēja dārza vidū un uzmanīja bites, lai tās neielīstu svešos stropos. Diena ritēja pēc dienas, vienmuļas kā bišu dūkoņa. Kur straujie braucieni ar sudraba kumeļiem, kur jautrās dejas ar Mēness dēliem, laivas braucieni pa jūru ar māsām? Arklā nodzītie Zemes dēla zirgi tik tikko cilāja kājas, bet viņš pats, darbā nomocījies, vairs nevienu laipnu vārdu viņai nepateica.
- Atnes man no upmalas ievu ziedus, - reiz palūdza Saules meita.
- Ievas jau nezied mūžīgi, - Zemes dēls īgni atteica.
- Aizved mani paklausīties lakstīgalas dziesmu.
- Lakstīgalas nedzied mūžīgi.
- Tik sen tu neesi mani skūpstījis. Vai tad mīlestība arī nav mūžīga? - pārmeta Saules meita.
- Arī mīlestība nav mūžīga.
- Kas tad šeit ir mūžīgs?
- Mūžīgs ir darbs, - atbildēja Zemes dēls un paņēmis izkapti, aizgāja uz pļavu.
Saules meita atkal palika viena. Viņu pārņēma tādas ilgas pēc dzimtenes, ka viņa aizmirsa savu lepnumu un, pagriezusi galvu pret Sauli, lūdzās:
- Māt, mīļā māt, uzklausi mani! Es esmu iztvīkusi pēc savas dzimtenes. Man sapņos rādās bērnības takas, es dzirdu savu māsu ratiņu dūkšanu. Kad vakaros no jūras puses atskan airu šļaksti, es zinu, manas māsas brauc peldēties. Es klausos viņu rotaļu dziesmas, bet pati tās esmu aizmirsusi. Māt, mīļā māt, piedod man un ņem mani atpakaļ pie sevis!
Saule klusēja.
Bet Pastarīte nemitējās lūgties:
- Māte, māmiņa, vai tu nejūti, cik nelaimīga ir tava meita svešumā? Sauc mani pie sevis, un, ja tu vairs neatzīsti mani par savu meitu, es būšu tava kalpone. Katru rītu un vakaru es izpurināšu tavas mākoņu segas, es spodrināšu tavas pils logu rūtis, es noslaucīšu putekļus zem māsu ratiņiem un būšu laimīga, ka drīkstu dzīvot savā dzimtenē.
Pārāk ilgi tu esi palikusi svešumā, tik ilgi, ka tavas kājas tajā ieaugušas kā saknes. Es nevaru tev vairs palīdzēt, - atbildēja Saule un aizsedza acis ar baltu mākoņu dvieli. Meitiņai rokās iekrita kristāla pērlītes - mātes asaras.
Pastarīte mēģināja pakustināt kājas, bet tiešām - Zeme tās turēja ciet. Tā viņa palika uz Zemes un pārvērtās par puķi, kas ilgas pēc dzimtenes arvien vērš ziedu uz Saules pusi. Tāpēc arī viņu sauc par Saulgriezi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google