Pasakas.net

Pasakas

Velniņi

Teicējs: Ludmila Leimane - Vītoliņa

Autors: Rūdolfs Blaumanis

LejuplādētMP3
velniniem.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru
   «Saimnieks ir burvis, tas pārvērties par vērsi,» viņi viens otram čukstēja ausīs, kamēr velniņiem ar abām rokām savas mutes bij jātur cieti, lai apspiestu skaļus smieklus.
   Istabā pa tam vērsis vēl mazu brīdi trakoja tālāk, apmierinājās pēdīgi un nolikās pie krāsns gulēt. Saimniece, kas, otrā gultā gulēdama, visu troksni labi bij dzirdējuse, neuzdrošinājās tomēr ne vārdiņa teikt, jo tā domāja, ka pats nelabais dauzoties pa istabu, aptina galvu ar segu un skaitīja lielās sirds bailēs klusām pātarus.
Kad nu istabā vairs nekas nebija dzirdams, abi burlakas izlīda apdomīgi no ogulājiem un aizgāja uz kūti. Viņi bija nosprieduši saimniekam nozagt vērsi, jo, tā tie savā zagļu zobgalībā sacīja, divi vērši vienās mājās nesatiks, tādēļ viens jāaizved. Bet taisni tai acumirklī, kad tie atvēra kūts durvis, saimnieks pamodās. Izbrīnējies šis taustīja ar rokām pa salmiem apkārt un tad iesaucās sabijies:
   «Kas tur? Kur es esmu?»
   Izdzirdēdami cilvēka balsi no vērša migas nākam un nevarēdami biezā tumsā, kāda kūtī valdīja, nekā saredzēt, burlakas domāja, ka vērsis runājot, aizcirta durvis ciet; un aizskrēja uz riju, aiz bailēm rijas krāsnī gribēdami paslēpties. Bet, tāpat kā velniņi, arī viņi atdūrās uz spaiņiem.
   «Tas ir sviests,» viens sacīja. «To taču tas burvis nebūs apbūris. Laime, ka ieskrējām rijā, nu jel par mūsu izbailēm krietni sviesta varēsim izēsties.»
   Viņi gaidīja brīdi, bet, tā kā viss palika kluss, tie izkāpa no bedres un atnesa no pagalma muldu, un nolika to pie bedres. Viņi sviestu gribēja sakraut muldā, lai to vieglāk varētu aiznest. Viens burlaka nu atkal iekāpa bedrē un cēla spaiņus no krāsns laukā, tos salikdams visapkārt uz bedres malas; otrs pa tam atvāza vienu spaini vaļā un taisījās sviestu ar rokām sakraut muldā. Bet, gribēdams krietnu piku no spaiņa izcelt, tas iegrūda abas rokas gandrīz līdz pat elkoņiem darvā.
   «Vai velns!» viņš iesaucās, rokas ātri atraudams atpakaļ un spaini pagrūzdams uz priekšu. «Kas tad tā nu atkal par ķezu?»
   Bet spainis, kas jau cieti uz bedres malas bija stāvējis, tai pašā acumirklī no grūdiena ievēlās bedrē un otram burlakam taisni uz galvas.
   Burlaka iekliedzās, izkāpa ātri no bedres, kā ķēms vispār ar lipīgo šķidrumu notecējis.
   «Spaiņos ir darva,» pirmais burlaka izskaidroja, kas vairāk traukus bija attaisījis vaļā. «Ā, kaut jel tam sasodītam burvim ellē pa darvu vien būtu jāvārās!»
   Lādēdami abi atstāja riju un lūkoja ārā noslaucīties. Bet burlaka, kuram spainis bij uzkritis uz galvas, tā bija notecējis, ka tam svārki bija jāvelk nost un jānes rokā, ja tos negribēja mest zemē.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google