Pasakas.net

Pasakas

Zaļā pasaka

Teicējs: Baiba Geķe

Autors: Imants Ziedonis

drawing_000202_652e1e3c.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Bet mežs nāca un nāca, mežam tik daudz bija ziedu un lapu, ka trokšņi apauga ar sūnām. Tie vēl skrēja un kustējās, bet jau mīksti un samtaini, arvien smagāki un smagāki, līdz nokrita, palika un apauga zaļi un klusi kā ciņi mežā. Pelēkos pilsētas putekļus mežs ievilka savās zaļajās nāsīs, nošķaudījās, noklepojās, un putekļu jau vairs nebija, gaiss atkal bija tīrs un dzidri zaļš. Tikai smakas vēl cīnījās. Smaku bija daudz, un daudzas no tām bija indīgas. Nekā citādi tās nevarēja iznīcināt: mežam tās bija jāieelpo sevī. Bet kā priedes ievilka krūtīs benzīna smaku, tā novīta priežu galotnītes. Kā bērzs ievilka sevī akmeņogļu dūmu smaku, tāsis kļuva melnas un visi redzēja, ka bērzam ir beigas. Taču meža zaļie koki cīnījās drosmīgi un pašaizliedzīgi.

   Naktsvijoles rija un rija benzīna smaku un mira pulkiem. Kalta ievas, novīta bērzi, saindētas nobira pīlādžu ogas un ozolu zīles, bet mežam ir liela, zaļa dzīvība, mežs nav uzvarams, un uz vakara pusi kā smirdīgu sesku paeglis nokoda pēdīgo smaku! Mežs bija uzvarējis!

   Tad tikpat pēkšņi, kā nācis, tas nākamajā naktī bija aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā vēl tur ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs... tik zaļš kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē. Kad pār pilsētu reizēm nolija zaļš lietus un peļķēs uz ielām peldēja zaļi putekļi, cilvēki tad zināja, ka tie ir no priežu ziediem, un aizdomājušies ilgi skatījās peļķēs, it kā atcerēdamies: nāk zaļš mežs. Elpa viņam zaļa, uzacis zaļas, kabatas zaļas un pilnas zaļiem sienāžiem. Iebāž viņš kabatā zaļu roku un izber zaļus sienāžus pastā, stacijā, veikalā un uz ielas. Izbirst sienāži pa pilsētu, lec un dzied, un cilvēki staigā uzmanīgi, lai kādam virsū neuzmītu. Pat tramvajs apstājas, vadītājs izkāpj no kabīnes un nodzen sienāzi no sliedēm, lai nesabrauktu. Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad. Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: "Nenāksi uz pilsētu?

   Nenāksi uz pilsētu?" Neatbild. Klusē.

   Liels, zaļš mežs.

                                                           LIELS, LIELS ZAĻŠ, ZAĻŠ MEŽS.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google