Pasakas.net

Pasakas

Kāpēc meness aug un dilst

Teicējs: Ansis Klinstons

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādā ciematā pie Jukonas upes reiz dzīvoja četri brāļi un māsa. Māsa parasti pavadīja laiku kopā ar jaunāko brāli, kuru viņa ļoti mīlēja. Šis zēns bija slinks un nekad nebija piedabūjams pie darba. Pārējie brāļi bija lieli mednieki, un rudenī viņi medīja pie jūras, jo viņi dzīvoja netālu no krasta. Tiklīdz Medību svētki decembrī bija beigušies, viņi devās uz kalniem medīt ziemeļbriežus. Jaunākais brālis nekad negāja viņiem līdzi, bet palika mājās kopā ar savu māsu, un viens otram kavēja laiku.

Vienu reizi māsa tomēr sadusmojās uz jaunāko brāli, un tajā vakarā, kad viņa nesa ēdamo citiem brāļiem uz kašimu vai ļaužu saiešanas namu, kur gulēja vīri, viņa neiedeva ēdamo jaunākajam brālim. Izgājusi no saiešanas nama, viņa ieraudzīja kāpnes (Iespējams, tas Piena ceļš), kas veda uz debesīm, bet blakus karājamies auklu. Ar roku turēdamās pie auklas, viņa kāpa pa kāpnēm taisni uz debesīm. Jaunākais brālis izgāja no mājas un, ieraudzījis māsu kāpjam pa kāpnēm debesīs, tūliņ pat ieskrēja atpakaļ mājā un sauca saviem brāļiem:„Mūsu māsa kāpj debesīs! Mūsu māsa kāpj debesīs!“

„Ak, tu slīmest, kāpēc tu mums atkal stāsti tādas blēņas? Nekas tamlīdzīgs nav iespējams!“ viņi attrauca.

„Nāciet un skatiet paši savām acīm! Nāciet, ātri!“ viņš ļoti lielā satraukumā sauca.

Un tik tiešām! Viņa māsa joprojām strauji pacēlās debesīs.

Zēns paķēra savas roņādas bikses, iegrūda tajās vienu kāju, uz otras kājas steigšus uzvilka briežādas zeķi un steigšus izmetās ārā. Viņš ieraudzīja savu māsu jau uzkāpušu augstu debesīs un, ne mirkli nevilcinoties, sāka kāpt augšup pa kāpnēm pretim viņai, taču viņa sāka slīdēt pa debesu jumu prom, un viņš tai sekoja.

Meitene pārvērtās par sauli, bet zēns - par mēnesi, un kopš tā laika viņš vēl aizvien viņai seko, taču tā arī nepanāk viņu. Vakarā saule nogrimst rietumpusē, bet mēness parādās austrumpusē un cenšas panākt sauli, taču katru reizi nokavē. Mēness, ilgu laiku ciezdams no neēšanas, lēnām izdilst no bada, līdz kļūst pilnībā neredzams. Tad parādās saule, un atnes tam traukā ēdienu, nogādājot to kašimā. Kad mēness ir pabarots un ar laiku atkal kļuvis pilns, tas no jauna ir spiests badoties līdz izdilšanai. Tāpēc notiek mēneša augšana un dilšana, ko mēs pieredzam katru mēnesi.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google