Pasakas.net

Pasakas

Lācars un pūķi

Teicējs: Kārlis Kazāks

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz dzīvojis kurpnieks vārdā Lācars. Kādu dienu, kad viņš laboja kurpes, viņam blakus nosēdās liels mušu bars. Kurpnieks blieza tām ar pazoli un nosita četrdesmit mušas. Tad viņš pagatavoja zobenu un uzrakstīja uz tā: „Ar vienu sitienu atņemtas četrdesmit dzīvības.“ Tad, apjozies ar šo zobenu, viņš devās plašajā pasaulē. Pēc divu dienu iešanas viņš nonāca pie avota un tur apgūlās. Tā bija pūķu mājvieta. Pēc kāda laika viens no pūķiem atnāca pēc ūdens un ieraudzīja aizmigušo Lācaru. Viņš arī pamanīja uzrakstu uz Lācara zobena un, aizgājis, pastāstīja to pārējiem. Tie lika viņam iet un uzaicināt Lācaru kļūt par viņu sabiedroto. Pūķis aizgāja, pasauca Lācaru un sacīja: „Vai nevēlies kļūt par mūsu sabiedroto?“ Lācars atbildēja, ka vēloties gan. Un tā viņi sāka dzīvot kopā. Pūķi viņam pastāstīja, ka viņi katrs, ievērojot savu kārtu, dodas pēc ūdens un malkas. Un tā pūķi aizgāja pēc malkas un ūdens. Beidzot pienāca arī Lācara kārta nest ūdeni. Pūķi nesa ūdeni milzīgā ādas maisā, kurā viņi ielēja divus simtus galonu ūdens. Lācars tik vien spēja, kā aiznest tukšo ādas maisu līdz akai. Nevarēdams panest ūdeni, viņš nepiepildīja ar to ādas maisu, bet sāka rakt bedri apkārt akai. Pūķi, manīdami, ka Lācars nu jau sen kā prom, baidījās, vai tik nav atgadījies kas nelāgs, un nosūtīja vienu no sava vidus iet un palūkot, kas noticis. Pūķis aizgāja pie viņa un vaicāja: „Lācar, ko tu tur dari?“ Lācars atbildēja: „Es negribu, lai katru dienu būtu jābēdā par ūdens pienešanu. Atnesīšu visu aku vienā reizē, lai velti nešķiestu laiku.“ „Dieva dēļ, Lācar, nedari to!“ lūdzās pūķis, „Jo tad mēs nomirsim no slāpēm! Mēs iesim pēc ūdens tavā vietā, kad pienāks tava kārta!“ Pagāja kāds laiks, līdz pienāca Lācara kārta nest malku. Tā kā viņa spēkos nebija pacelt koku, kā to darīja pūķi, viņš apsēja visus kokus kopā ar siksnām. Iestājoties tumsai, pūķi atkal nosūtīja vienu no sava vidus, lai izzinātu, ko viņš tur dara. „Lācar, ko tu tur dari?“ pūķis vaicāja. Lācars atbildēja: „Es gatavojos nogādāt mājās uzreiz visu mežu, lai nesagādātu sev liekas pūles.“ „Traks vai, nedari to!“ iesaucās pūķis, „Jo tad mēs nomirsim no aukstuma! Mēs iesim pēc malkas tavā vietā, kad pienāks tava kārta!“ Tad pūķis paņēma baļķi un aiznesa to mājās. Kādu dienu pūķiem ienāca prātā viņu nogalināt, un viņi nolēma, ka naktī atnāks un cirtīs viņam visi reizē ar cirvi. Lācars to dzirdēja, un, vakaram iestājoties, ielika savā gultā baļķi un pārsedza to ar mēteli. Naktī ieradās pūķi un visi reizē cirta baļķim ar cirvi un sakapāja to gabalu gabalos, un bija pārliecināti, ka tie nu ir Lācaru piebeiguši. Kad pūķi bija devušies pie miera, Lācars aizmeta sacirstā baļķa paliekas prom, un, rītam austot, sāka pie sevis skaļi kaut ko murmināt. Pūķi jautāja: „Kas ir noticis?“ Lācars atteica viņiem, ka naktī dažas blusas esot kodušas viņam. Pūķi nodomāja, ka viņš runā par cirvja sitieniem, kurus noturējis par blusas kodieniem, un nākamajā dienā sacīja Lācaram, ka viņu mājās droši vien gaidot sieva un bērni - tāpēc viņi ir ar mieru iedot tam naudu un ļaut iet mājās. Lācaram nekas nebija nekas pretī, bet tikai ar norunu - lai viņam dod līdzi vienu pūķi, kurš nestu viņa naudu. Ceļā Lācars sacīja pūķim: „Apstājies! Aiziešu un sasiešu savus bērnus, lai tie neapēstu tevi!“ Viņš aizgāja un sasēja savus bērnus ar dažām vecām virvēm un piekodināja viņiem: „Kad ieraudzīsiet pūķi, neaizmirstiet kliegt: „Pūķa gaļu! Pūķa gaļu!“ Sacīts - darīts. Pūķim tuvojoties, bērni metās saukt: „Pūķa gaļu! Pūķa gaļu!“ Lielās bailēs pūķis atstāja naudu un laidās mukt. Ceļā tas satika lapsu, kura jautāja, kas viņu tā izbiedējis. Pūķis tai attrauca: „Tik tikko izbēgu – Lācara bērni bija gatavi mani apēst!“ „Vai tev patiešām ir bail no Lācara bērniem?“ lapsa jautāja. „Atradis no kā baidīties! Viņam bija divas vistas, vienu no tām es notiesāju vakar, bet otru ēdīšu tagad. Un, ja tu netici, nāc kopā ar mani un skaties! Tikai piesien sevi pie manas astes!“ Un tā pūķis piesēja sevi pie lapsas astes, un devās lapsai līdzi. Kad abi bija nonākuši netālu no Lācara mājas, Lācars tajā brīdī ar šauteni rokās, vēroja, vai netuvojas kāds pūķis, jo viņam bija ļoti bail no pūķiem. Ieraudzījis nākam lapsu kopā ar pūķi, viņš sauca tai: „Es tev liku atvest nevis tikai vienu, bet visus pūķus!“ To izdzirdējis, pūķis metās bēgt, ko jaudāja. No lielā spēka, ar kādu pūķis vilka lapsu, tas nobeidzās. Atbrīvojies no pūķiem, Lācars skaisti sakopa savu māju un dzīvoja cepuri kuldams.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google