Pasakas.net

Pasakas

Nāra par sievu

Teicējs: Marija Bērziņa

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Šo stāstu pastāstīja kāds Unstas iedzīvotājs, kas, staigājot pa smilšaino līča krastmalu, redzēja vairākus ūdensvīrus un nāras dejojam mēness gaismā, uz zemē nosviestām roņu ādām. Viņam tuvojoties, ūdensvīri un nāras, nekavējoties metās pagrābt savus tērpus un, pārvērtušies par roņiem, tūlīt ienira jūrā. Bet šetlandietis, pamanījis, ka viena no ādām gulēja netālu no viņa kājām, pagrāba to, aiznesa ātri prom un nolika to slēptuvē. Atgriežoties krastā, viņš satika visskaistāko jaunavu, kādu mirstīgā cilvēka acis vien ir skatījušas. Jaunava raudādama žēlojās par aplaupīšanu, kuras dēļ viņa ir spiesta atstāt zemūdens valstību un kļūt par virszemes iemītnieci. Veltīgi viņa lūdzās atgriezt viņas īpašumu. Vīrietis bija neglābjami iemīlējies jaunavā un bija nepielūdzams, taču viņš piedāvāja savu aizsardzību zem savas mājas jumta, ja viņa kļūs tam par sievu. Nāra, saprotot, ka viņa ir kļuvusi par šīs zemes iedzīvotāju, nolēma, ka viņai nekas cits neatliek, kā pieņemt šo piedāvājumu. Šī dīvainā kopdzīve ilga daudzus gadus, un viņiem bija vairāki bērni. Šetlandieša mīlestība uz savu sievu - nāru bija neizmērojama, bet viņa mīlestība tika vēsi atraidīta. Nāra nereti vienatnē aizlavījās uz vientuļo krastmalu, kur pēc signāla došanas parādījās liels ronis, ar kuru viņa svešā valodā par kaut ko satraukti sarunājās. Tā aizritēja vairāki gadi, līdz viens no bērniem, rotaļājoties, labības kaudzē atrada paslēptu roņa ādu. Priecīgs par atradumu, bērns skrēja to parādīt mātei. Viņas acis priekā iemirdzējās – tas bija viņas īpašums un līdzeklis, ar kura palīdzību viņa varētu pa okeāna ūdeņiem nokļūt savās dzimtajās mājās. Viņu pārņēma nevaldāms prieks, kuru apvaldīja vienīgi tikšanās ar bērniem, kurus tagad viņai nācās atstāt. Pēc steidzīgas to apkampšanas viņa lielā ātrumā skrēja uz krastmalu. Drīz mājās atgriezās vīrs. Uzzinājis par sievas atklājumu, viņš metās viņai pakaļ, bet ieradās tikai tajā brīdī, kad sieva, jau pārvērtusies  par roni, ielēca no klints jūrā. Drīz parādījās lielais ronis, ar kuru nārai biju notikušas slepenās sarunas un ļoti priecīgi apsveica viņu ar izglābšanos. Taču pirms ieniršanas noslēpumainajā dziļumā nāra uzmeta atvadīšanās skatienu šetlandietim, un viņa izmisuma pilnais skatiens viņā uz brīdi pamodināja līdzjūtības jūtas.

„Ardievu!“ nāra uzsauca viņam. „Un, lai tevi dzīvē pavada veiksme! Es tevi tiešām mīlēju, dzīvodama virs zemes, bet es vienmēr esmu mīlējusi savu pirmo vīru daudz vairāk.“

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google