Pasakas.net

Pasakas

Sarkanrīklītes izcelsme

Teicējs: Andris Bulis

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kādam vecam vīram bija viens vienīgs dēls vārdā Iadilla. Dēls bija sasniedzis vecumu, kurš tiek uzskatīts par vispiemērotāko pēdējam un galīgajam gavēnim, kas uz visu dzīvi nodrošina sarga – gara klātbūtni. Tēvs loloja godkārīgu ieceri, ka viņa dēls pārspēs visus pārējos un tiks uzskatīts par visgudrāko un visdiženāko savā tautā. Lai īstenotu savu vēlmi, tēvs domāja, ka nepieciešams, lai jaunais Iadilla gavētu daudz ilgāku laiku, nekā jebkurš no tiem, kuri bija slaveni ar savu spēku vai gudrību, un kuru slavu viņš kāroja sasniegt.

Tāpēc viņš lika dēlam ar lielu ceremoniju sagatavoties svarīgajam notikumam. Pēc tam, kad dēls bija vairākas reizes apmeklējis sviedrēšanās un vannu vigvamu, kam vajadzēja viņu sagatavot un attīrīt saziņai ar viņa labo garu, tēvs pavēlēja viņam apgulties uz tīra guļampaklāja nelielā vigvamā, kas bija paredzēts tieši viņam. Tajā pašā laikā tēvs pieprasīja, lai dēls pārcieš gavēni kā vīrs, un apsolīja, ka pēc divpadsmit dienām dēls saņemšot pārtiku un tēva svētību.

Zēns rūpīgi ievēroja pavēli un gulēja ar apsegtu seju, mierīgi gaidot ierodamies garu, kam vajadzēja izlemt, vai visās viņa dzīves dienās viņu pavadīs laime vai nelaime.

Katru rītu viņa tēvs pienāca pie mazā vigvama durvīm un mudināja viņu būt neatlaidīgam, gari un plaši aprakstīdams milzīgo godu un slavu, kas piederēs viņam, ja viņš izturēs pilnu pārbaudījuma termiņu.

Zēns neko neatbildēja uz šiem kvēlajiem slavas solījumiem, viņš gulēja, neizrādot nekādas neapmierinātības pazīmes un neņurdot līdz devītajai dienai, kad viņš vērsās pie tēva ar šādiem vārdiem:

„Tēvs, mani sapņi pareģo nelaimi. Vai es nevarētu tagad pārtraukt gavēni un no jauna gavēt labvēlīgākā laikā?"

Tēvs atbildēja:

„Dēls, tu nesaproti, ko tu lūdz. Ja tu padosies, visa tava svētlaime izgaisīs. Pacieties mazliet ilgāk. Līdz termiņa beigām atlikušas vien trīs dienas. Tu zini, ka tas ir tevis paša labā, un es aicinu tevi izturēt. Vai tavs vecais tēvs nav pelnījis ieraudzīt tevi kā zvaigzni starp virsaišiem un kauju varoni?"

Dēls pakļāvās un ciešāk ietinās segā, lai izvairītos no gaismas, kas lika viņam sūdzēties; viņš gulēja līdz vienpadsmitajai dienai, kad atkārtoja savu lūgumu.

Tēvs atbildēja Iadillam tāpat kā iepriekšējā dienā un apsolīja, ka viņš pats sagatavos viņam pirmo maltīti un atnesīs to rītausmā.

Dēls ievaidējās, un tēvs piebilda:

„Vai tu gribi apkaunot savu tēvu, kad viņam jau saule taisās rietēt?"

„Es neapkaunošu tevi, tēvs," Iadilla atteica. Un, viņš gulēja tik rāmi un nekustīgi, ka tikai lēnās krūškurvja kustības liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs.

Nākamās dienas rītausmā tēvs, priecādamies, ka sasniedzis savu mērķi, pagatavoja pēcgavēņa ēdienu un steidzās pasniegt to dēlam. Pienācis pie mazā vigvama durvīm, viņš pārsteigts dzirdēja dēlu sarunājamies pašam ar sevi. Viņš pielika ausi pie sienas, lai paklausītos, un, skatoties caur nelielu atveri, viņš jutās vēl vairāk pārsteigts, redzēdams savu dēlu, kura krūtis bija nokrāsotas ar cinaboru. Dēls pašlaik pabeidza savu darbu, uzklādams krāsu tik tālu atpakaļ uz pleciem, cik varēja sasniegt ar rokām, vienlaikus sakot pats sev:

„Mans tēvs ir iznīcinājis manu cilvēka laimi. Viņš negribēja uzklausīt manu lūgumu. Viņš mudināja mani ciest pāri spēkiem. Viņš būs zaudētājs. Es būšu mūžīgi laimīgs savā jaunajā stāvoklī, jo esmu bijis paklausīgs saviem vecākiem. Viņš viens pats būs cietējs, jo mans aizbildnis gars ir tikai viens. Lai gan viņš nav izrādījis man labvēlību tādā veidā, kā es to vēlējos, viņš ir parādījis man žēlastību citā veidā - viņš ir devis man citu formu, un tagad man jāiet."

Šajā brīdī vecais vīrs ieskrēja vigvamā un iesaucās:

„Mans dēls, mans dēls! Lūdzu, lūdzu, tevi nepamet mani!"

Bet jauneklis putna ātrumā uzlidoja līdz vigvama griestiem un apmetās uz visaugstākās kārts. Viņš bija pārvērties par skaistu sarkanrīklīti. Viņš skatījās uz tēvu, un viņa acīs vīdēja žēlums. Un viņš teica:

„Nenožēlo, mans tēvs, izmaiņas, ko tu redzi. Esmu laimīgāks savā pašreizējā stāvoklī, nekā es varētu būt bijis kā cilvēks. Es vienmēr būšu cilvēku draugs un uzturēšos pie viņu mājokļiem. Es vienmēr būšu laimīgs un apmierināts, un, lai gan es nevarēšu apmierināt tavas vēlmes kā karavīrs, mans ikdienas uzdevums būs iepriecināt tevi, stāstot par mieru un prieku. Es priecēšu tevi ar savām dziesmām un centīšos iedvest citiem prieku un sirdsmieru, ko sajūtu savā pašreizējā stāvoklī. Tā būs neliela kompensācija par gaidītās slavas zaudējumu. Es tagad esmu brīvs no cilvēka rūpēm un sāpēm. Mani baros kalni un lauki, un mans dzīves ceļš ved dzidrajā gaisā."

Tad Iadilla pacēlās uz pirkstgaliem, it kā priecādamies par dāvātajiem spārniem, nodziedāja vienu no viņa visjaukākajām dziesmām un ielidoja blakusesošajā mežā.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google