Pasakas.net

Pasakas

Sievietes ar ragiem

Teicējs: Kaspars Pūce

Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Kāda bagāta saimniece vēlā vakarā, kad visa ģimene un kalpi bija devušies pie miera, kārsa un vērpa vilnu. Piepeši kāds klauvēja pie durvīm un sauca: „Atveriet! Atveriet!“

„Kas tur ir?“ saimniece jautāja.

„Es esmu ragana ar vienu ragu,“ tika atbildēts.

Saimniece, domādama, ka klauvētājs ir kāds no viņas kaimiņiem, kam nepieciešama palīdzība, atvēra durvis, un istabā ienāca sieviete ar vienu ragu uz pieres. Rokās viņai bija divas vilnas kārstuves. Viņa klusām apsēdās pie pavarda un mežonīgā ātrumā sāka kārst vilnu. Pēkšņi viņa apstājās un skaļi iesaucās: „Kur tās sievas tik ilgi kavējas?“

Tad pie durvīm atskanēja vēl viens klauvējiens, un tāpat kā iepriekš atskanēja sauciens: „Atveriet! Atveriet!“

Saimniece sajuta pienākumu iet un atvērt durvis, un tūdaļ istabā ienāca otra ragana ar diviem ragiem uz pieres. Viņai rokā bija vilnas vērpjamais ratiņš.

„Dodiet man vietu!“ viņa teica, „Es esmu ragana ar diviem ragiem“, un viņa zibens ātrumā sāka vērpt vilnu.

Un tā ik pēc kāda laika pie durvīm atskanēja klauvējieni, un visiem klauvētājiem tika atvēlēts ienākt istabā, līdz pie pavarda sēdēja divpadsmit sievietes – sākot ar vienu ragu uz pieres un beidzot ar divpadsmit ragiem uz pieres.

Vienas sukāja vilnu, citas vērpa ar vērpjamiem ratiņiem, vēl citas tina dziju, bet pārējās auda. Visas dziedāja kādu senu meldiņu, bet nepārmija ne vārdu ar nama saimnieci. Savādi bija klausīties un baisi bija vērot šīs divpadsmit sievietes ar ragiem uz pieres, un saimniece bija pārbijusies līdz nāvei. Viņa pūlējās pierausties kājās un saukt pēc palīdzības, taču raganas bija viņu tā nobūrušas, ka viņa nespēja ne pakustēt, ne izdvest vārdu pār lūpām.

Tad viena no raganām sacīja īru mēlē: „Celies, sieva un pagatavo mums plāceni!“

Tad saimniece ņēmās meklēt trauku, ar ko atnest ūdeni no akas, lai varētu iejaukt mīklu un pagatvot plāceni, taču nevarēja to atrast.

Bet raganas sacīja viņai: „Ņem sietu un atnes tajā ūdeni!“

Un tā saimniece paņēma sietu un devās uz aku. Viss ielietais ūdens no sieta iztecēja, un viņai nebija ūdens, ko atnest plāceņa pagatavošanai. Viņa apsēdās pie akas un raudāja.

Tad viņai līdzās kāda balss teica: „Ņem dzelteno mālu un sūnas, sajauc tos kopā, pielipini pie sieta, un ūdens netecēs tam cauri.“

Viņa izdarīja, kā bija teikts, un nesa sietu ar ūdeni mājup, lai pagatavotu plāceni. Te balss no jauna ierunājās:

„Kad būsi nonākusi pie savas mājas, nostājies tās ziemeļu pusē un skaļi sauc trīs reizes: „Feniāņu sievu kalns un debesis virs tās deg vienās ugunīs!“

Un viņa atkal darīja, kā bija teikts.

Kad raganas iekšpusē izdzirdēja šo saucienu, pār viņu lūpām izlauzās skaļš šausmu kliedziens, un viņas visas, skaļi vaimanādamas un spalgi kliegdamas,  izmetās no istabas un lidoja atpakaļ uz Feniāņu sievu kalnu - savu mājvietu . Bet akas gariņš lika saimniecei ienākt mājās un sagatavot to pret raganu burvestībām gadījumā, ja tās atgrieztos.

Vispirms, lai pārtrauktu raganu burvestības, viņa paņēma ūdeni, kurā bija mazgājusi sava bērna kājas, un apslacīja ar to durvju slieksni no ārpuses. Tad saimniece paņēma plāceni, ko viņas prombūtnes laikā raganas bija pagatavojušas, sajaucot miltus ar asinīm, kuras viņas bija dabūjušas no aizmigušajiem bērniem šajā mājā. Viņa pārlauza plāceni vairākos gabalos un ielika katram gulētājam mutē vienu gabalu. Bērni atdzīvojās. Tad saimniece paņēma raganu izausto audeklu un ievietoja pusi no tā lādē, bet otru pusi atstāja ārpusē un aizslēdza lādi ar piekaramo atslēgu. Visbeidzot viņa nostiprināja durvis, ievietojot šķērsbaļķi durvju aplodās, lai raganas nevarētu iekļūt mājā. To paveikusi, saimniece apsēdās un gaidīja, kas notiks tālāk.

Necik ilgi un  raganas, neganti plosīdamās un draudēdamas ar atriebību, bija klāt.

„Atver! Atver!“ viņas kliedza, „Atver durvis, kājūdens!“

„Es nevaru,“ atbildēja kājūdens, „Mani izšļakstīja uz zemes, un es plūstu uz ezeru.“

„Atveriet, atveriet!“ raganas kliedza uz durvīm.

„Mēs nevaram,“ atbildēja durvis, „Aplodās ir ielikts baļķis, un mums nav spēka to pakustināt!“

„Atver, atver durvis, plāceni, kuru mēs gatavojām sajaucot miltus ar asinīm!“ raganas sauca atkal.

„Es nevaru,“ atbildēja plācenis, „Es esmu pārlauzts gabalos, un manas asinis ir uz guļošo bērnu lūpām!“

Tad raganas, skaļi kliegdamas, pacēlās gaisā un lidoja atpakaļ uz savu kalnu, veltīdamas nesaprotamus lāstus akas gariņam, kurš bija vēlējies viņas pazudināt, bet pašai saimniecei un viņas mājai beidzot tika likts miers. Vienai no raganām lidojot nokrita apmetnis,  un saimniece to pacēla, lai glabātu piemiņai par izgājušo nakti. Un tā šis apmetnis tika nodots glabāšanā no paaudzes paaudzē pieci simti gadus pēc šī notikuma.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google