Reiz kādās mājās iegājis skrandains sirmgalvis un lūdzis, lai parāda ceļu, jo esot nomaldījies. Sieva, kas viena pati bijusi mājās, atbildējusi:

— Nav man laika ar tevi noņemties. Ej uz tīrumu, tur arājs ar. Tas tev parādīs ceļu.

Vecītis nogrozījis galvu un teicis:

— Tā tu noskraidīsi savu mūžu steigā un nevaļā!

Tad gājis pie arāja. Arājs mitējies art. Aicinājis vecīti apsēsties, brītiņu atpūsties un aizpīpot. Vecītis paklausījis arī, brīdi atpūties. Pēc tam lūdzis, lai arājs parāda viņam ceļu. Tas labprāt parādījis, un vecītis aizgājis.

Kopš tās dienas arājam vienmēr paliek laika atpūsties un aizpīpot, bet sievietei mūždien jāskraida steigā un nevaļā.