Ķikuts ganījis dievam kazas. Kad saulīte pakāpusies augstāk pie debesu paspārnes, ķikuts atsēdies uz ciņa un aizmidzis. Un pazaudējis visu ganāmo pulku. Kad diezgan izmeklējies un nevarējis vairs kazas atrast, gājis pie sava saimnieka dieva izsūdzēt nodarīto grēku.

Dievs noskaities, iešāvis ķikutam pliķi un aiztrencis, lai meklējot, kamēr atrodot.

Tāpēc ķikuts ik pavasari no jauna sāk meklēt dieva kazas, augstu gaisā blēdams:

— Mēē, hehe, mēē!