Pasakas.net

Teikas

Labsirdis kurpnieks

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

MP3
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Reiz tālā nomalē dzīvojis sirmgalvis kurpnieks. Viņa būdiņa atradusies liela meža pavēnī. Uznākusi barga ziema, būdiņa ieputināta dziļā sniegā, aizputināti arī visi meža ceļi, neviens pie kurpnieka vairs nav braucis, un vecajam vīram drīz pietrūcis ēdamā. Lai gan vārgs un nespēcīgs, vecais kurpnieks tomēr devies ceļā uz attālo ciemu pēc pārtikas. Vai tad nu badā mirsi! Brizdams pa dziļo sniegu, sirmgalvis ļoti noguris un bieži stājies atvilkt elpu. Tā pūzdamies un soļodams, viņš saticis mazu meitenīti. Tā nesusi zābaku pāri.

— Kur tu, meitiņ, nesīsi tos zābakus? — vecītis vaicājis, apstādamies un atspiezdamies uz nūjas.

— Nesu pie kurpnieka, — meitenīte atbildējusi.

— Tad dod šurp, es jau tas esmu, — kurpnieks sacījis un paņēmis smagos zābakus.

Meitenīte atdevusi ar prieku, jo arī viņa ļoti piekususi.

— Tie saimnieka zābaki. Viņam svētdien jābrauc uz muižu pie lielkunga.

Vecītis pārlicis zābakus pār plecu, paņēmis meitenīti pie rokas un turpinājis ceļu uz ciemu. Nonākuši ciemā, abi atpūtušies un pie labiem ļaudīm krietni pamieloti. Kurpnieks sarūpējis vajadzīgo pārtiku un pievakarē posies atceļā. Cieminieki tam sadevuši līdzi vairākus pārus zābaku lāpīšanai. Viens zābaku pāris bijis galīgi saplīsis, taču arī to vecītis paņēmis, sacīdams:

— Lai nu pats meža tētiņš palīdz man tos salāpīt.

Atvadījies no ciema ļaudīm, vecais kurpnieks naigi soļojis uz mājām un nonācis tur tikai vēlā vakarā. Lai gan bijis ļoti nokusis, tomēr ķēries tūdaļ pie darba un pirmos lāpīšanai paņēmis visvairāk saplīsušos zābakus. Sameklējis darba rīkus, kurpnieks jau gribējis sēsties uz ķebļa, bet — tavu nelaimi! — pamana, ka vairs nav diega mājās. Redzēdams, ka lāpīšana neiznāks, un sirdēstos, ka rīt atkal jābrien uz ciemu, kurpnieks vecos zābakus sviedis kaktā. Un piepeši no kakta izripojis neliels diega kamoliņš! Arī adata bijusi iesprausta. Paņēmis diegu, kurpnieks sapiķējis šujamo drāti un atkal ķēries pie darba. Bet, līdzko izvilcis pirmo adatas dūrienu, adata izslīdējusi no rokām un sākusi šūt pati. Sirmgalvim tikai vajadzējis ievērt jaunu drāti un izvilkt pirmo adatas dūrienu. Pēc tam adata strādājusi pati. Izšūtā drāts skaisti spīdējusi. Drīz darbs bijis galā, visi zābaki stāvējuši rindā, glīti salāpīti.

Nākamajā dienā sirmgalvis aiznesis salāpītos apavus uz ciemu. Cieminiekiem nu bijuši lielum lielie brīnumi, kā kurpnieks tik ātri ticis galā ar darbu. Taču par visu vairāk viņi priecājušies par skaistajiem diegiem, ar kādiem zābaki šūti. No tās reizes vecajam kurpniekam nekad nav trūcis ne darba, ne maizes, jo valodas par viņa labo un glīto šuvumu klīdušas tālu pāri novadam.

Reiz vēlā ziemas vakarā pie kurpnieka ienācis vecs, vecs vīriņš, sakaltis kā meža sakārnis, un lūdzis naktsmājas. Kurpnieks ciemiņam labprāt atļāvis palikt pa nakti, turklāt vēl labi pamielojis. Pēc vakariņām vecītis teicis:

— Es gan nācu pēc sava kamoliņa, bet redzu, ka tev vistim laba sirds, tāpēc atstāšu tavā būdā kamoliņu pavisam.

Un nozudis. Tikai mežs aiz loga savādi iešalcies. Kurpnieks nu sapratis, ka viņu apciemojis pats Meža Tētis. Tas allaž rūpējies par visiem, kas vien mituši viņa paspārnē.

 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google