Pasakas.net

Teikas

No kurienes govīm ragi un šķelti nagi

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

MP3
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sirmā senatnē dievs ar velnu dzīvojuši tepat zemes virsū. Abi bijuši turīgi saimnieki. Bet, kā vēl šo baltu dienu gadās — kas vienam ir, tā otram nav, — tā bijis arī šiem: dievam pilns laidars baltu avju, no kā eņģeļiem kažokus šūt, bet velnam pilnas kūtis melnu tolu un bezastainu govju ar nešķeltiem nagiem.

Dievs, redzēdams, ka velnam ar govīm labi iet no rokas, kļuvis skaudīgs un sūtījis uz elli pie kaimiņa ercenģeli Gabrielu, lai tas izkaulējot par lētu maksu no velna kādu vaislas teli un bullēnu. Gan jau tad šie govis ieaudzēšot.

Bet velns atteicis, piebilzdams:

— Vai tad dievam vēl mantas nav diezgan?

Tad dievs nolēmis iegūt velna lopus ar viltu. Saaicinājis vislabākos debesu namdarus un licis būvēt kūtis. Velns braucis garām uz pasaules tirgu, ieraudzījis — un ļoti izbrīnījies:

Ko, tu būvē kūtis? — viņš vaicājis dievam. — Ko liksi tur iekšā? Tev taču nav govju!

Ja būs kūtis, būs arī govis! — dievs atcirtis un turpinājis trīt uz tecīlas namdariem cirvjus.

Kad kūtis bijušas uzcirstas, dievs licis iedzīt slieksnī asas izkaptis, sanest no meža kaudzi sakārņu, saplēst gubu liepu lūku un samaisīt baļļā raibu raibo mērci. Tad pašā dienas karstumā dievs palaidis no sava debesu cietuma dundurus, mušas un daždažādas spindzeles, kas tur par grēkiem iespundētas un gadiem turētas badā.

Visi vaļā palaistie kodēji brukuši velna lopiem virsū kā trakais mākonis un sākuši tos bizināt. Velnam par ganiem bijuši divi: dzilna, melnais putns, un dzenis, raibais putns. Abi gana, gana velna lopus — nevar vairs savaldīt! Skries velnam teikt.

Bet velna lopi pa to laiku visi sabizojuši dieva kūtīs. Un, pār slieksni skriedami, pāršķēluši uz izkaptīm nagus. Dievs aši iedzinis velna lopiem sakārņus par ragiem pierē, piesējis visiem lūku astes un noziedis muguras raibin raibas. Necik ilgi — velns sapīcis klāt. Te esot sabēguši viņa lopi.

Kādi tad tavi lopi izskatījās? — dievs vaicājis.

Melni, toli, bez astēm, apaļiem nagiem, — velns sacījis.

Nu, ja tādus manās kūtīs vari atrast, ņem vesels!

Velns izložņā kaktu kaktus un aizgaldus, bet tādu nekur nav! Visiem dieva lopiņiem puļķi pierē, pīckas pakaļā un nagi pušu! Dievs tikai pasmīnējis.

Nu, ko es teicu? Diezin kādā ellē tavi lopi aizbizojuši!

Bet velns neticīgi grozījis galvu:

Kas to zina — ellē vai paradīzē!

Un jautājis:

Bet kurā tirgū tu, kaimiņ, tos ragainos lopiņus pirki?

Kur pirku, tur viņu vairs nav, — dievs teicis. Un devies diendusā. Bet velns bāris dzilnu un dzeni:

— Kas tā jods par ganīšanu, ja lopi aizklīst pušelnieka auzās?

Un drāzis abiem ganiem ar pātagas kātu pa skaustu. Dzenis, sarkanu pakausi dabūjis, aizlaidies, ne ardievas teikdams. Bet dzilna, nabadzīte, neattapusi galvai ne asinis noslaucīt, lobusi meklēt lopus, brēkdama:

— Tprr! tprr! tprr! tprr!

Tā viņa meklē vēl šodien. Un galva, kā toreiz pārsista, dzilnai vēl tagad sarkana. Arī dzenim skausts sarkans. Kopš tās reizes viņš pametis gana amatu, kaļ caurumu sausā kokā un nemitīgi atkārto:

— Nav, nav, nav! Ne peklē, ne paradīzē taisnības nav!

 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google