Pelēkā čakste ielidojusi pagalmā, kad saimniece patlaban dzinusi vistas ārā no lecektīm, saukdama:

— Tiš perēt, tiš perēti

Čakste nodomājusi, ka saimniece dzen projām viņu, un tūdaļ steigšus atgriezusies savā perēklī. Un ko tur ierauga? Nekauņa dzeguze pa to laiku iegūlusies čakstes pērklī un dēj kā savās mājās! Čakste dusmās uzsaukusi:

— Tiš perēt, tiš perēt!

Taču dzeguze neko lielu nenobijusies un mierīgā prātā atbildējusi:

— Kas kūkos, kas kūkos?

Un aizlaidusies, it kā nekas nebūtu noticis. Tādēļ čakstes gailītis vēl šobaltdien stingri uzrauga ligzdu, kamēr čakstes vistiņa perē, un dzen projām dzeguzi, saukdams:

— Tiš perēt! Tiš perēt!

To viņš dara, labi zinādams, ka viltīgā dzeguze atkal gaida izdevīgu brīdi, lai iedētu savas olas viņa pērklī.