Tutiņš, griezes brālēns, dziesmu meklēdams, aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem todien gadījusies nelaime: lopi nobradājuši labību, un saimnieks jau nācis pār kalnu ar rīksti rokā. Notvēris tuvāko ganu puiku un sācis mizot, bārdamies:

Še tev, nelieti, še tev! Atkal tu man noganīji sējumu!

Bet ganu puika rādījis ar pirkstu uz otru ganu un saucis:

Tu, tu noganīji, tu!

Tutiņam manīgā zēna valoda iepatikusies, un viņš tūdaļ vilcis pakaļ:

— Tu, tu noganīji, tu!

Saimnieks saķēris otru puiku un iesaucies:

— Nu es ticu, ka vainīgais esi tu! Pat tutiņš to apgalvo!

Un nopēris arī otru ganu puiku. Vēlāk visi klaušinieki turējuši tutiņu par īstu nelaimes vēstnesi: ja viņš kādu no rīta tukšā dūšā aizdziedājis, tas todien muižā bez pēriena nepalicis.