Zīlīte, būdama mudīga meitene, augām dienām skraidīja un meklēja, kur mācīties dziedāt, bet nekā laba neatrada. Tā pagāja vasara.

Nabadzīte pēkšņi pamanīja, ka siltais un jaukais dziesmu laiks pagājis un citi spārnotie brāļi jau laižas projām uz siltām zemēm. Nu zīlīte nolika malā savus mūzikas rīkus un žēli čiepstēja:

— Cik vien, cik vien!

Un pie tās pašas dziesmiņas palika uz laiku laikiem.