Pasakas.net

Teikas

Lubānas ezers

Teicējs: Ēriks Pozemkovskis

MP3
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Sensenis ezeriem, tāpat kā kalniem un upēm, noteiktu laiku bijis jāpaliek zināmajā vietā. Pēc tam tie varējuši pacelties gaisā un doties uz citurieni. Taču nedrīkstējuši vis nolaisties zemē tur, kur patīk, bet tad, ja dzirdējuši nosaucam viņu vārdu.

Arī Lubāns, apnicis vienā vietā viļņot, reiz pacēlies gaisā un krākdams laidies uz rītiem, pretī saulei. Lubāna guļas vietā tomēr palicis brangs muklājs, ko tagad dēvē par Zlaugas purvu. Pāri šim purvam iet Kangaru kalnu strēķis, ko savā laikā sanesis milzis Kangars, kad būvējis pāri ezeram ceļu uz Rīgu.

Pacēlies gaisā, Lubāns atskatījies uz ierasto guļas vietu un, šķirdamies no tās, nobirdinājis trīs asaras: viena nopilējusi pie Ropažu kalna gala, otra — mazliet tālāk purvā uz Suntažu pusi, bet trešā — prāvākā — pašā Zlaugas purva vidū, Kangaru kalnu malā. Visas trīs asaru lāses vēl tagad redzamas. Tie ir nelieli ezeriņi.

Lubāns tā laidies un laidies, taču nekur nevarējis ieraudzīt tik plašu lēzenumu, lai pienācīgi izplestos. Lubāns ļoti piekusis, tāpēc starp Praulienu un Lazdonu nolaidies pagulēt dienvidu. Kad pamodies, launaga laiks jau bijis pāri, tāpēc steigšus trūcies augšā. Steigā guļas vietā pametis vienu zābaku. Ļaudis šodien to dēvē par Melno ezeru. Pievakarē kādā vietā atkal nolaidies zemē, lai ieturētu vakariņas. Kad paēdis, aši vien šņākdams cēlies atkal gaisos, jo bijusi jau krēsla, — un tavu neuzmanību! — uz galda palicis viens šķīvis. Ļaudis to nosaukuši par Balto ezeru. Tikai otrā dienā ap pusdienas laiku Lubāns pamanījis milzīgu klajumu un sācis raudzīties, kur te labāka apmetnes vieta. Vidzemes meitas tai dienā velējušās, dziedādamas:

«Lubāns nāk, Lubāns nāk,

Nāk pār kalniem, nāk pār lejām!

Nāc, Lubāni, šai vietā,

šeitan mīksta guļas vieta!»

Tajā brīdī Lubāna šņākšanu izdzirdusi arī bargā Lielmāju saimniece, kas pašā dienvidū aizdzinusi meitas uz Aivieksti velēties. Tā nicīgi iesaukusies:

— Tas mākulis gan nelabi krāc! Gluži kā lubas plēš!

Lubāns, meitu dziesmu un saimnieces paļas dzirdēdams, tūdaļ laidies lejā un apsmēlis visu malienas līdzenumu. Meitas uz velētavu galdiem izpeldējušas malā, bet Lielmāju saimniece steigusies istabā glābt mantu lādi un palikusi dzelmē.

Pa gadiem Lubāns tomēr ļoti izsusējis. Palu ūdeņus, ko sanesušas tādas upes kā Pededze, Malta, Rēzekne un Lisina, visus izdzērusi viena pati Aiviekste. Taču reiz noticis tā, ka Pēteris Lielais, karodams ar zviedriem, licis Aivieksti aizdambēt, lai vilktu pāri lielgabalus. Kad dambis bijis gatavs, pats Pēteris un visi viņa pulki sausām kājām pārgājuši pāri upei, pārvilkuši arī lielgabalus un aizdrasējuši tālāk, bet dambis palicis neizjaukts.

Kopš tā laika vēl šodien Aiviekstē augšpus Lubānas ciema ir pagara akmens sēre. Tā arvien uztur ūdens līmeni ezerā pietiekamā augstumā, lai zivīm netrūktu dziļuma un putniem klaida.

 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google