Pasakas.net

Teikas

Ezere

Teicējs: Una Jansone

MP3
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

Jau vairāki gadu simteņi aizritējuši kopš tā laika, kad skaistajā Ezeres pilī valdīja barons fon Nolkens. Toreiz šo pili sauca par Nolkenu. Pils atradās uz pašas robežas ar leišiem. Tās austrumu pusē bijusi terase, kur barons ik rītus dzēris kafiju. No terases caur lielajiem kokiem varēja pārredzēt robežupi Vadaksti. Barons bijis ļoti nežēlīgs. Zem pils, kur mūždien dzīroja barons ar saviem viesiem, bija izmūrētas milzīgas ejas un pagrabi. Ejas savienoja pili ar kapliču, ar Vadaksti, kas kādreiz bijusi ļoti dziļa un kuģojama. Stāsta, ka to esot rakuši vergi.

Slepenas ejas gājušas arī uz pils paviljonu. Tās bija garas, dziļas un drūmas ejas, kurās tika iedzīti nāvei nolemtie cilvēki, kas kaut arī tikai mazliet bija nogrēkojušies. Ejas vidū bija iebūvēts liels dzirnakmens. Tikko uzkāpa uz akmens vienas malas, tas nosvērās un cilvēks iekrita tumšajā, mitrajā pagrabā, kur mētājās neskaitāmi daudz mirušo kauli.

Bet kādreiz šinī nelaimē kritusi barona dēla līgava Ezere, tā viņu sauca, kas bijusi ļoti skaista.

Jaunais barons nosvinējis kāzas. Tad visi jaunie sākuši spēlēt slēpšanos, kas bijis viņu tradīcijā. Līgava, neko nenojauzdama, paslēpusies ejā, nejauši uzkāpusi uz viltīgā akmens un iekritusi pazemē. Ezere bijusi burve. Sadusmojusies par to, viņa atdzīvinājusi visus mirušos, kas tur bijuši. Pa slepenajām ejām viņi nonākuši virszemē, padzinuši baronu, un skaistā meitene kļuvusi pils valdniece. Tad pili nosauca par Ezeri.

 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2007 Biedrība Ideju Forums. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google